Āmen

Trūdējums, gar sapuvušām sienām slīdot;
Ēnas uz dzeltenām tapetēm; tumšos spoguļos
Spraišļodamās mūsu roku ziloņkaula skumjas.

Brūnas pērles ris starp pamirušiem pirkstiem
Klusumā
Atdarās eņģeļa zilās magoņacis

Arī vakars ir zils;
Mūsu nomiršanas stunda, Azraīla ēna,
Brūnu dārzu aiztumšojot.

/Georgs Trākls/