Ir filmas, kas lauž. Lauž kaut kur dziļi iekšā. Reizēm tie ir stereotipi, dziļi apslēptas emocijas vai priekšstati par dzīvi pēc būtības. Man tādas ir bijušas vismaz trīs. Pirmā bija antiutopiskā "1984", kas neizskaidrojamā kārtā pavēra citus apvāršņus. Kaut arī tas bija sen, vēlaizvien palikusi pēcgarša, šī filma lauza kādu neredzamu, trauslu robežu, spēju pieņemt arī neestētisko un neētisko kā mākslu. Otrā bija Fellinī "La voce della luna" ar savu daudzslāņainību un sirreālistisko poētiku. Šī filma ienāca un ieveda sapņainā tumsas irealitātē. Trešā ir "Into the Wild" un brīvības tēma ar tik daudz smeldzes un patiesuma. So Pure.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru