otrdiena, 2012. gada 2. oktobris

Meandrs

Labirints kā metafora, kā laiktelpa vienmēr būs neatņemama dzīves sastāvdaļa. Pat ne sastāvdaļa, bet pati dzīve. Tik daudz labirintu visapkārt - eksistences un domāšanas formu.

Kas ir tie posmi, kas dzīves laikā neizbēgami pienāk? Trafareti? Klišejas? Jeb vienkārši mēs neesam tik unikāli kā iztēlojamies, un viss ir vienas vienīgas konstrukcijas? Es atbildēt nevaru. Varu tikai mēģināt skatīt savu dzīvi no perifērijas un meklēt konsekvences, meklēt atbildes. Visspilgtāk pārmainošais labirinta posms manā dzīvē bijis pēdējais gads - daudz ieguvumu un zaudējumu (kas bieži pārklājas, neļaujot nodalīt robežas). Varbūt sava veida cikls, kas noslēdzies. Daudz iekšēji izcīnīts un laikam jau tikai Es daru sev pāri - neviens cits, Es radu savām smadzenēm papildus labirintu dimensijas, rizomas, lai tās pēc iespējas mazāk ticētu centra idejai. Un pašspīdzināšana veidojas pat par sava veida komforta zonu, tā ir distance, tikai jautājums: cik tālu iespējams iet? Un, kas būs tālāk?


Grimstu, ceļos
un atkal grimstu -
apburtais loks,
čūska, kas rij savu asti.
Vajag vairāk telpas
un gaisa.
Nedēļas iesākums
ir kā virves iesiešana karātavās,
jo gaisma tuneļa galā
pārāk blāva
vai tikpat kā izdzisusi -
kvēlspuldze,
kas rausta valodu.
Izdilšana.


piektdiena, 2012. gada 18. maijs


Fantastiskā litānija

Krātiņi bāztin piebāzti ar resniem sarkaniem pērtiķiem
Kāda dāma ar kājām pa priekšu uz mājas uzrāpjas
10 000 pārdevēju mazu noplukušu zilganu pārdevēju kuri
pret horizontu garaiņos izšķīst
Jērikas mūri lieli pūšaminstrumenti diriģenta pults ar
kupri kurš kupri kurš fraku un kroni nēsā kliedzieni kas
kļūst par cilvēkiem milzu bronzas zvani jūrās krīt
ūdensstabi dzelteni lieli bezgalīgi ūdensstabi kas
Bēthovena kungam līdzinās
es redzu ļaudis ļaudis ļaudis miljardus roku pāri kustoties
pavisam svinīgi ārkārtīgi svinīgi melnās pavisam
nebeidzamās basa trompetes skaņas kas slīd pār
līdzenumiem kas pāri salauztiem laukiem slīd un sašķīst
ar blīkšķi malka sašķīst kaut kas ar daudzkārtūkstoškārtīgu
blīkšķi vēderi saspringušie skaistie visskaistākie brūnie
vēderi pārplīst HAHAHA ēzeļa galva lielā papjēmašē
galva ar perlamutra acīm visdzeltenākais ēzeļa HAHA -
nu ir pavisam viens un nu krīt kādam dzīvelīgs bērns no
nāss nu ir zilās ledus grotas kā burbuļi kā Madride karstā
saulē

(R.Hīlzenbeks)

pirmdiena, 2012. gada 9. aprīlis



http://www.matthias-heiderich.de/photos/index.php?/2011/favourite-places-1/

Bezdomu kārtās

No aizmirstības putekļiem izraktas domas un pārdomas. Gadu slāņi.

Izlasīju Tarkovska dienasgrāmatu fragmentus. Iemetās dvēselē tāda dīvaina smeldze par likteni, sāpēm, kaķēniem un ģēnijiem.

Gaidu, kad dvēseles sāpju trauks beidzot aizsals. Esmu nogurusi no līdzjūtības, ko jūtu pret visu neaizsargāto un ievainoto. Tā mani ēd.

Rudenim ir divas iedabas. No vienas puses - tas ir krāšņums, pilnbrieds, nostalģisks vilinājums, no otras - drūms, netīrs un biedējošs. Šo neglīto un atbaidošo nenovēlu ieraudzīt, bet es to izjutu, izjutu caur katru šūnu un maņu. Kā nežēlīga piedeva nule kā lasītajam M.Perveņeckas stāstam "Aizlūzis zars" - izsviestais, melnā līķmaisā iestīvētais, laika saēstais ķermenis. Skaistā dabas ielokā kā apliecinājums mūsu netīrajām dvēselēm. Kaut kas iekšienē kliedza: skrien! Bet es nespēju (gandrīz kā sapņos, kad jāmūk, bet kājas nekust). Visa daba vienā mirklī kļuva draudīga un gluži kā izsmieta ar šo reiz elpojušo ķermenīti. Nu tā smējās par mums, lika izjust riebumu. 

Atdodiet man sauli!

Pamazām nomācošā ikdiena un ilgpilnie sapņi nogalina. Tie izvelk dzīvības sparu nākamajai dienai. Nakts kā patvērums - patvērums cilvēcībai.

Domāju, ja izraušos no ikdienības telpas, kur it viss šķiet sabrucis vai sabrūkošs un, kurā vairs nav vietas, tad spēšu atgūt sevi. Jāpaspēj!

Sāku ticēt neoromantiskajam priekšstatam un naturfilozofijai par dvēseles iemiesojamību ikvienā sīkumā, jo vectētiņš noteikti ir pārdzimis sava lolotā dārza ābelē, kas tikai pēc viņa nāves sākusi ienest ābolus.

Tik daudz zudušu cilvēku, cerību. Tik daudz sāpju, kara un bada blakus pārticībai un sātam. Kā gan drīkst vēlēties vēl, ja ir tik daudz kā - miers? Bet aiz loga aust saule un koku apkaltušās lapas tiecas vizuļot saulē.


ceturtdiena, 2012. gada 16. februāris

                       Āmen

Trūdējums, gar sapuvušām sienām slīdot;
Ēnas uz dzeltenām tapetēm; tumšos spoguļos
Spraišļodamās mūsu roku ziloņkaula skumjas.

Brūnas pērles ris starp pamirušiem pirkstiem
Klusumā
Atdarās eņģeļa zilās magoņacis

Arī vakars ir zils;
Mūsu nomiršanas stunda, Azraīla ēna,
Brūnu dārzu aiztumšojot.

/Georgs Trākls/

ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

Neatverams logs

Dienas neizlauž vīpsnājošo marmoru, kas kā necaurredzams logs izvaro laiku. Atgriezeniskā saite. Pirmssākums un ledus laikmets.
Caur tekošu logu stingums veļas. Tikai sasalums.

sestdiena, 2012. gada 4. februāris

Lauzt un tikt lauztam

Ir filmas, kas lauž. Lauž kaut kur dziļi iekšā. Reizēm tie ir stereotipi, dziļi apslēptas emocijas vai priekšstati par dzīvi pēc būtības. Man tādas ir bijušas vismaz trīs. Pirmā bija antiutopiskā "1984", kas neizskaidrojamā kārtā pavēra citus apvāršņus. Kaut arī tas bija sen, vēlaizvien palikusi pēcgarša, šī filma lauza kādu neredzamu, trauslu robežu, spēju pieņemt arī neestētisko un neētisko kā mākslu. Otrā bija Fellinī "La voce della luna" ar savu daudzslāņainību un sirreālistisko poētiku. Šī filma ienāca un ieveda sapņainā tumsas irealitātē. Trešā ir "Into the Wild" un brīvības tēma ar tik daudz smeldzes un patiesuma. So Pure.