Āmen

Trūdējums, gar sapuvušām sienām slīdot;
Ēnas uz dzeltenām tapetēm; tumšos spoguļos
Spraišļodamās mūsu roku ziloņkaula skumjas.

Brūnas pērles ris starp pamirušiem pirkstiem
Klusumā
Atdarās eņģeļa zilās magoņacis

Arī vakars ir zils;
Mūsu nomiršanas stunda, Azraīla ēna,
Brūnu dārzu aiztumšojot.

/Georgs Trākls/

Neatverams logs

Dienas neizlauž vīpsnājošo marmoru, kas kā necaurredzams logs izvaro laiku. Atgriezeniskā saite. Pirmssākums un ledus laikmets.
Caur tekošu logu stingums veļas. Tikai sasalums.

Lauzt un tikt lauztam

Ir filmas, kas lauž. Lauž kaut kur dziļi iekšā. Reizēm tie ir stereotipi, dziļi apslēptas emocijas vai priekšstati par dzīvi pēc būtības. Man tādas ir bijušas vismaz trīs. Pirmā bija antiutopiskā "1984", kas neizskaidrojamā kārtā pavēra citus apvāršņus. Kaut arī tas bija sen, vēlaizvien palikusi pēcgarša, šī filma lauza kādu neredzamu, trauslu robežu, spēju pieņemt arī neestētisko un neētisko kā mākslu. Otrā bija Fellinī "La voce della luna" ar savu daudzslāņainību un sirreālistisko poētiku. Šī filma ienāca un ieveda sapņainā tumsas irealitātē. Trešā ir "Into the Wild" un brīvības tēma ar tik daudz smeldzes un patiesuma. So Pure.