http://www.matthias-heiderich.de/photos/index.php?/2011/favourite-places-1/

Bezdomu kārtās

No aizmirstības putekļiem izraktas domas un pārdomas. Gadu slāņi.

Izlasīju Tarkovska dienasgrāmatu fragmentus. Iemetās dvēselē tāda dīvaina smeldze par likteni, sāpēm, kaķēniem un ģēnijiem.

Gaidu, kad dvēseles sāpju trauks beidzot aizsals. Esmu nogurusi no līdzjūtības, ko jūtu pret visu neaizsargāto un ievainoto. Tā mani ēd.

Rudenim ir divas iedabas. No vienas puses - tas ir krāšņums, pilnbrieds, nostalģisks vilinājums, no otras - drūms, netīrs un biedējošs. Šo neglīto un atbaidošo nenovēlu ieraudzīt, bet es to izjutu, izjutu caur katru šūnu un maņu. Kā nežēlīga piedeva nule kā lasītajam M.Perveņeckas stāstam "Aizlūzis zars" - izsviestais, melnā līķmaisā iestīvētais, laika saēstais ķermenis. Skaistā dabas ielokā kā apliecinājums mūsu netīrajām dvēselēm. Kaut kas iekšienē kliedza: skrien! Bet es nespēju (gandrīz kā sapņos, kad jāmūk, bet kājas nekust). Visa daba vienā mirklī kļuva draudīga un gluži kā izsmieta ar šo reiz elpojušo ķermenīti. Nu tā smējās par mums, lika izjust riebumu. 

Atdodiet man sauli!

Pamazām nomācošā ikdiena un ilgpilnie sapņi nogalina. Tie izvelk dzīvības sparu nākamajai dienai. Nakts kā patvērums - patvērums cilvēcībai.

Domāju, ja izraušos no ikdienības telpas, kur it viss šķiet sabrucis vai sabrūkošs un, kurā vairs nav vietas, tad spēšu atgūt sevi. Jāpaspēj!

Sāku ticēt neoromantiskajam priekšstatam un naturfilozofijai par dvēseles iemiesojamību ikvienā sīkumā, jo vectētiņš noteikti ir pārdzimis sava lolotā dārza ābelē, kas tikai pēc viņa nāves sākusi ienest ābolus.

Tik daudz zudušu cilvēku, cerību. Tik daudz sāpju, kara un bada blakus pārticībai un sātam. Kā gan drīkst vēlēties vēl, ja ir tik daudz kā - miers? Bet aiz loga aust saule un koku apkaltušās lapas tiecas vizuļot saulē.